Reiz senos laikos, kad fotokamera vēl tik tikko kļuva pa īstam pārnēsājama, optika ar fokusa attāluma maiņas jeb zūma iespēju bija pilnīga eksotika. Fotogrāfijas entuziasti un pat profesionāļi zūmoja ar kājiņām vai arī nēsāja līdzi lērumu dažāda fokusa garuma objektīvu, kuri komplektā ar tālaika fototehnikas saprāta trūkumu padarīja cienījamu ikvienu, kurš spēja uzņemt kaut cik saprotamu fotogrāfiju.

Lai gan iespaidos par Samsung WB550 fotoaparātu jau padalījos, tomēr ir vēl viena lieta, kas atklājās krietni vēlāk un ir pat atsevišķa stāstiņa vērta. Situācija ikdienišķa – palūdzu savu draugu, lai jautrā pasākumā iemūžina mani un vēl pāris čomus kopējā bildē. Nebijām vēl kārtīgi sasēdušies, kad šis jau klikšķina kadru pēc kadra. „Pagaidi, pagaidi...”, es saucu, bet puisis tā nedaudz apmulsis paskaidro, ka viņš jau neko – fotoaparāts pats fotografējot... Protams, sākām pētīt un eksperimentēt, un kā izrādās – aparātā iestrādāta funkcija, kas liek tam atpazīt smaidošas sejas un automātiski tās fotografēt.